(Kairišs:) Manā skatījumā nepieciešamība saukt žīdus par ebrejiem ir zināma antisemītisma pazīme, Padomju Savienībā ļoti izteiktās antisemītiskās domāšanas uzspiešana okupētajām nācijām. Man ar to nav problēmu, tomēr principā mums jāsaprot, kas ir tās saknes, tāpēc filmā mums ebrejus sauc par žīdiem. Arī latgaliski ir divas versijas, manā bērnībā vārkaviešu, Līvānu pusē teica „žeidi”, bet ir arī „žydi”, vairāk latgaliešu rakstu valodas tradīcijās, kas balstīta uz vidus latgaliešu dialektu.
(Kairišs:) Nu jā, es neesmu tāds folkmūzikas fans, un bija arī zināms izaicinājums šito neprātīgo mūziku likt filmā. Bet kaut kā tas likās vajadzīgs, es nezinu, tāds māksliniecisks izaicinājums. Nevis tas, ko visi piedēvē latgaliešiem, ka viņi ir tikai tādi – uh! – ah! –, tikai tāda bļaustīšanās un tā, bet ka tu tomēr ar to draivu ej uz priekšu.
(Kairišs:) Bet vienlaikus latgaliešu valoda ir arī māksliniecisks izteiksmes līdzeklis, viņa tomēr padara visu tādu nesakārtotāku, kaut kā neoficiālu. Man liekas, latviešu literārā valoda tiešām ir tāda, varbūt pateicoties ļoti lielai vācu gramatikas influencei… viņa tiešām atšķiras, kā Daugava atšķiras, viņa ir kā tāda lēna, plūstoša upe, ļoti sakārtota. Bet latgaliešu valoda ir kā tāds čalojošs strauts, nekādi HES viņu nevar sakārtot. Tu nezini, kur viņa atradīs gultni. Un tieši tā mentalitāte atstāj ļoti lielu iespaidu.
Es ļoti daudz esmu domājis, kā jūtos, daudz Rīgā strādājot un dzīvojot, būdams simtprocentīgs rīdzinieks… Ne simtprocentīgs, bet principā esmu šeit dzimis, tomēr vienmēr esmu jutis to mentālo atšķirību no latviešiem, un reizēm tas man ir sagādājis grūtības, tikai tagad vairs vienkārši nepievēršu tam uzmanību. Ja tu esi dabisks, tad tev tādam ir jābūt, kāds tu esi, tev nav jāizliekas.
(Īvāns:) Tur vienkārši, kad mēs tagad tā sākam runāt, ir ļoti daudz to dažādo slāņu iekšā, ko tu varbūt pat neesi pats paredzējis. Jo kaut ko jau iedod aktieris, kaut ko iedod fabula, vēl kaut ko iedod ar ainavu, kas vienu uzrunā vienā veidā, citu atkal citādi uzrunās.
Es pat domāju, te slāņu ir vairāk, nekā Melānijas hronikā, kaut arī par to filmu man jāsaka tev uzreiz paldies. Melānijas Vanagas triloģiju es nevarēju izlasīt, netiku pāri, man tas likās tik traģiski un drūmi – esmu lasījis pa daļām, bet vienmēr noliku, tad atkal atgriezos. Bet filma – es pēkšņi sapratu, ka filmā tu esi iekšā un vairs nevari iziet, tev ir jānoskatās līdz galam tas drausmīgais stāsts.
(Kairišs:) Ir jau tas viens uzskats – ja tu esi mākslinieks, tad ej savā mazajā māksliņā un nodarbojies. „Māksla ir atrauta no politikas” – tas ir ļoti mīļš teiciens īpaši Putina ideoloģijas pārstāvjiem, tur visu apmaksā tikai lojālajiem māksliniekiem, un viņi nekad neskar sabiedriski kritiskas lietas.
Skaidrs, ka māksla nav atrauta no politikas, tas ir pilnīgs izdomājums. Un ne jau politika tādā nozīmē, par kaut kādām partijām vai vēlēšanām, bet tieši par jautājumiem, kas jāizrunā kaut vai tāpēc, lai sabiedrība attīstītos. Bet tas nav nekas speciāls, es tiešām domāju, ka tas ir arī tāds aicinājums, kas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt. Man pat jāsaka, es no tā cenšos mazliet norobežoties, jo man liekas – ja ir lietas, kas cilvēkam ļoti viegli padodas, tad tomēr viņam jāiet pa to ceļu, kur ir grūtāk iet. Un māksla, protams, sanāk grūtāk, nekā pāris intervijas par politiskiem tematiem.
(Kairišs:) Varbūt tā Janvāra filma arī būs tāds iemesls atkal satikties – jo skaidrs, ka filmu es gribu taisīt caur savu skatījumu, un tas nav no tiem, kuri tur cīnījās reālajā līmenī, vienkārši tāda frīka viedoklis, bet nu skaidrs, ka viņš saslēdzas ar visu, kas apkārt notika. Un varbūt tad būs mums iemesls parunāt par to.
> (Kairišs:) Manā skatījumā nepieciešamība saukt žīdus par ebrejiem ir zināma antisemītisma pazīme, Padomju Savienībā ļoti izteiktās antisemītiskās domāšanas uzspiešana okupētajām nācijām. Man ar to nav problēmu, tomēr principā mums jāsaprot, kas ir tās saknes, tāpēc filmā mums ebrejus sauc par žīdiem. Arī latgaliski ir divas versijas, manā bērnībā vārkaviešu, Līvānu pusē teica „žeidi”, bet ir arī „žydi”, vairāk latgaliešu rakstu valodas tradīcijās, kas balstīta uz vidus latgaliešu dialektu.
> (Kairišs:) Nu jā, es neesmu tāds folkmūzikas fans, un bija arī zināms izaicinājums šito neprātīgo mūziku likt filmā. Bet kaut kā tas likās vajadzīgs, es nezinu, tāds māksliniecisks izaicinājums. Nevis tas, ko visi piedēvē latgaliešiem, ka viņi ir tikai tādi – uh! – ah! –, tikai tāda bļaustīšanās un tā, bet ka tu tomēr ar to draivu ej uz priekšu.
> (Kairišs:) Bet vienlaikus latgaliešu valoda ir arī māksliniecisks izteiksmes līdzeklis, viņa tomēr padara visu tādu nesakārtotāku, kaut kā neoficiālu. Man liekas, latviešu literārā valoda tiešām ir tāda, varbūt pateicoties ļoti lielai vācu gramatikas influencei… viņa tiešām atšķiras, kā Daugava atšķiras, viņa ir kā tāda lēna, plūstoša upe, ļoti sakārtota. Bet latgaliešu valoda ir kā tāds čalojošs strauts, nekādi HES viņu nevar sakārtot. Tu nezini, kur viņa atradīs gultni. Un tieši tā mentalitāte atstāj ļoti lielu iespaidu.
>
> Es ļoti daudz esmu domājis, kā jūtos, daudz Rīgā strādājot un dzīvojot, būdams simtprocentīgs rīdzinieks… Ne simtprocentīgs, bet principā esmu šeit dzimis, tomēr vienmēr esmu jutis to mentālo atšķirību no latviešiem, un reizēm tas man ir sagādājis grūtības, tikai tagad vairs vienkārši nepievēršu tam uzmanību. Ja tu esi dabisks, tad tev tādam ir jābūt, kāds tu esi, tev nav jāizliekas.
> (Īvāns:) Tur vienkārši, kad mēs tagad tā sākam runāt, ir ļoti daudz to dažādo slāņu iekšā, ko tu varbūt pat neesi pats paredzējis. Jo kaut ko jau iedod aktieris, kaut ko iedod fabula, vēl kaut ko iedod ar ainavu, kas vienu uzrunā vienā veidā, citu atkal citādi uzrunās.
>
> Es pat domāju, te slāņu ir vairāk, nekā Melānijas hronikā, kaut arī par to filmu man jāsaka tev uzreiz paldies. Melānijas Vanagas triloģiju es nevarēju izlasīt, netiku pāri, man tas likās tik traģiski un drūmi – esmu lasījis pa daļām, bet vienmēr noliku, tad atkal atgriezos. Bet filma – es pēkšņi sapratu, ka filmā tu esi iekšā un vairs nevari iziet, tev ir jānoskatās līdz galam tas drausmīgais stāsts.
> (Kairišs:) Ir jau tas viens uzskats – ja tu esi mākslinieks, tad ej savā mazajā māksliņā un nodarbojies. „Māksla ir atrauta no politikas” – tas ir ļoti mīļš teiciens īpaši Putina ideoloģijas pārstāvjiem, tur visu apmaksā tikai lojālajiem māksliniekiem, un viņi nekad neskar sabiedriski kritiskas lietas.
>
> Skaidrs, ka māksla nav atrauta no politikas, tas ir pilnīgs izdomājums. Un ne jau politika tādā nozīmē, par kaut kādām partijām vai vēlēšanām, bet tieši par jautājumiem, kas jāizrunā kaut vai tāpēc, lai sabiedrība attīstītos. Bet tas nav nekas speciāls, es tiešām domāju, ka tas ir arī tāds aicinājums, kas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt. Man pat jāsaka, es no tā cenšos mazliet norobežoties, jo man liekas – ja ir lietas, kas cilvēkam ļoti viegli padodas, tad tomēr viņam jāiet pa to ceļu, kur ir grūtāk iet. Un māksla, protams, sanāk grūtāk, nekā pāris intervijas par politiskiem tematiem.
> (Kairišs:) Varbūt tā *Janvāra* filma arī būs tāds iemesls atkal satikties – jo skaidrs, ka filmu es gribu taisīt caur savu skatījumu, un tas nav no tiem, kuri tur cīnījās reālajā līmenī, vienkārši tāda *frīka* viedoklis, bet nu skaidrs, ka viņš saslēdzas ar visu, kas apkārt notika. Un varbūt tad būs mums iemesls parunāt par to.
[Avots.](https://www.kinoraksti.lv/kadra/carte-blanche/viesturs-kairiss-dainis-ivans-pie-upes-636)